Es piemēram uzskatu, ka cilvēkiem vispār nevajag iet pie citiem cilvēkiem, kamēr viņu galvā dzīvo citi cilvēki. Viņiem tie citi ir pazuduši, bet viņi nāk, jo tādējādi kaut kā cenšas kliedēt savu vientulību vai to, ka kādreiz kāds no viņiem ir atteicies. Un tad viņi iet pie citiem, nāk nopērti suņi, lai viņus pažēlo, bet kad sunim brūces apdzīs, tas pacels asti un ies prom, un pēc tam par nopērtu suni paliksi tu, un iesi pie kāda cita.
Veidojas melna spirāle bez beigām. Nelaimīgu cilvēku producēšana.
Ir jāizsāp, un tikai tad var pa pasauli vazāties, jo citādi tā ir pastaiga ar atmiņu kladi padusē.

Nenāciet klāt