cenšos pateikt, ka tā vispirms bija iekšēja sajūta, kuras loģisks turpinājums bija arī svara zudums. katram kaut kas savs. piemēram, ilgu laiku biju tajā facebook grupā, kas saucas Veselības tievētāji un kur visi par to glikozes revolūciju vien runā, biju pat to Inčauspijas grāmatu nopirkusi, bet tas nebija par mani, jo es vispār uzreiz automātiski pasaku nē visam, ko man grib uztiept. man vajag pašai pie kaut kā sava nonākt, zini. staigāšana ir vislabākais, jo tu visu to laiku, kad esi ārpus četrām sienām, nedomā par našķiem, tu aizpildi laiku ar iešanu. visu cieņu, bet man vingrošana neder, jo tās ir 20 min maksimāli, turklāt aprīt pēc tam gribas ziloni.