bet visa pamatā bija nogurums no tā, ka nemitīgi sevi vainoju pie tā, ka nedaru to, kas jādara. es tikai ēdu, ēdu, aizēdu emocijas, tukšumu.

tas tikai radīja pilnīgi nevajadzīgu stresu, kura dēļ svars pat pieauga, tāpēc es to palaidu vaļā kā hēlija balonu.

lai gan mani kaitina visas tās runas par sevis mīlēšanu, taisnība jau tajā visā ir, bet man ir vieglāk, ja to nosaucu par līdzcietību pašai pret sevi, par prioritātēm.

pieleca, ka tāda pareizā laika, kad to darīt, patiešām nav. nevajag ne gym, ne daudz naudas proteīna kokteiļiem, ne krutām, jau izstrādātām uztura programmām. pietiek ar to, ka atrodi fokusa punktiņu pats sevī.