es braucu uz vsrn., lai aizvestu šim uzkodas, un pārliecinātos, vai dzīvs. iekšēji ticēju, ka dzīvs, jo tad jau nevestu gastronomu.
tomēr bažas bija. braucot prātoju, ja nu eju iekšā, bet tur mironis, kā tad rīkošos. vai arī, kā rīkošos, ja vēl elpos, bet būs bezsamaņā.
vai kā rīkošos, ja man dusmās metīsies virsū ar pārspēku. un tml.

liels bij atvieglojums, kad kādus 2 km pirms vasarnīcas, ieraudzīju viņu ejam gar šoseju. pulkstenis bija ap 16, kurš gan vēl
blandīsies gar Tallinas šoseju, un labi, ka barjeras otrā pusē. man bija atsūtīta atbilde, un atlika vien atstāt sūtījumu.