Kristaps Resnais ([info]goldleader) rakstīja,
@ 2006-03-28 21:52:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Garastāvoklis:Break the ice...
Mūzika:Seether - Remedy

GoldLeader'a atmiņas, part 3! (And more)
Problēmskatījums uz dzīvi ar GoldLeader’a acīm. Part 3.

Paldies visiem, kas turpina manus murgojumus lasīt, un nenoniecina manu darbu! Dēļ jums es cenšos! Un tagad man jums vēl ir arī pārsteigums! :)

Pēc brauciena uz Liepāju, mācības, lai arī kādas, Japāņu Valodas un Kultūras Vidusskolā turpinājās. Un mani piedzīvojumi arī.
Tad bija 1997. gada marts. Pirms 9 gadiem, es, pirmklasnieks parastais, gāju mājās no skolas. Un tad notika TAS! Nē, man nepiedāvāja narkotikas. Nē, mani neizvaroja. Es vienkārši atradu zemē mētājamies parastu skolēna apliecību. Par laimi, tā nebija mana apliecība – ja tā būtu bijusi mana, nekas arī nebūtu noticis, bet, kā jau jums zināms, es esmu GL, un man vienmēr kaut kas notiek Nē – šī apliecība piederēja Artūram Blažēvičam. Artūrs gāja uz Karatē no 5gadu vecuma. Vismaz tā teica viņa vecāki. Diemžēl man nācās tam noticēt visai bieži. Tas ir – viņš mani sita diezgan bieži. Es gan pārāk labi nezinu šīs varmācības iemeslu, tomēr tas laikam ir saistīts ar to, ka viņa vecmāmiņa viņam „faņķikus” nedeva! Diemžēl, arī mans pacietības mērs nav bezgalīgs, tādēļ es izdomāju kā viņam atriebties.
Skolēna apliecības tajā laikā visiem bija vienādas – sarkanas, ar smuko Ojāra Vācieša dzejoli aizmugurē. Tās bija ļoti praktiskas, salīdzinot ar tiem mēsliem, kurus pirmklasnieki lieto šodien. Nu, atņemiet savam mazajam brālītim/māsiņai kādreiz un aplūkojiet! Kur palikusi lielā vieta fotogrāfijai augšpusē? Fotogrāfijas vieta tik maza, ka tur pat „Orbit” nepielipināsi, par Hubba – Bubba, kuras tajā laikā bija stilīgas, nemaz nerunāsim. Un vieta, kur uzrakstīt to, ka apliecība pagarināta? Vai tur maz var kaut ko ierakstīt? Es savā skolēna apliecībā turēju savu pirmo dzejoli, visus sev nepieciešamos telefona numurus, 2 mīlestības vēstuļu sagataves, 3 hubba bubba košļenes un man vēl palika vieta kur ķēpāties stundās.
Lai nu kā, es turēju Artūra apliecību savās, nu jau mazajās un nekrietnajās ķetnās, un man galvā dzima ideja. Un tā nebūt nebija parasta, un laba ideja! :) Mums blakus skolai bija vieta, kur par naudu varēja spēlēt Sega Mega Drive 2. (Vēlāk arī Sony Playstation!) Cena, kā jau vienmēr tajos gados, bija 1ls stundā. Tā, kā mūsu vecāki neatbalstīja šādus iestādījumus, tad mums naudu priekš tādām vietām nedeva. Mēs kasījām pusdienu naudas atliekas, taupījām visur, kur vien varējām, pārdevām „faņķikus” (Ja tā tagad padomā, tad es pašlaik esmu geimeris, jo mana vecmāmiņa toreiz, tais senajos laikos man deva košļenes, kurās bija faņķiki, ko pārdeva un gāja spēlēt „Mortal Kombat” un citas pozitīvas spēles. Pa 15 minūtēm dienā, bet tomēr.) un sakasījuši kārtējos 25 santīmus, devāmies un spēlējām minimālo laiku – nāvīgo ceturtdaļstundu.
Spēļu vieta atradās kultūras namā „Draudzība” kur savu laiku vadīja arī visi mazie urļiki, kas naudu ieguva ar mazliet citādām metodēm, kā mēs, parastie labie ļaudis. Urlas, protams, tādu nīkulīgu pirmklasnieku, kā Artūru varēja nolikt ar vienu kreiso. Viņi jau bija lieli – gāja trešajā klasē, un pīpēja kontrabandas „Prīmu” par 13 santīmiem paciņā, kuru pirka turpat netālu esošajā točkā, kur viņu vecāki iegādājās sev šņabi.
Jā, arī mazi urlas mūsdienās vairs nav tādi, kā tie bija senāk. Tagad jau lecīgi ir visi, bet tolaik...ahh, tolaik salekties ar urlām nozīmēja vairāk nekā piekaušanu. O, nē....tolaik urļiki bija patiesi ļauni. Tie tevi gaidīja, lai atņemtu naudu un (kas bija VĒL ļaunāk) „faņķikus”. Un tā kādu mēnesi. Ja biji īpaši noziedzies – t.b. neiedevis pietrūkstošos 5 santīmus, „sēdēji” arī ilgāk. Viņus, protams, regulāri atsita vecākie urlas, un ņēma nost viņiem naudu, bet par to viņi mocīja mūs ilglaicīgāk. Mūsdienās jau tik noņem mobilo, naudu un sadod pa seju. Un arī tikai tad – ja barā pagadījušies.
Jā, nu tad zinot, uz ko šie mazie urļiki bija spējīgi man dzima plāns. Krievu valodu es biju tīri labi iemācījies guļot slimnīcā ar plaušu karsoni; tur man iemācīja arī spēlēt fiškas, un uzlaboja manu „faņķiku” spēles mākslu. Nu lūk – es droši, iebāzis kabatā Artūra Blažēviča skolēna apliecību, devos tieši klāt urlām, kas stāvēja pie „Draudzības” (ĻOTI ironisks vārds, starp citu) un pīpēja. Piegāju pie lielākā no viņiem, kas jau taisījās man kārtējo reizi prasīt 5 santīmus (kurus es gan nekad nedevu – mana nodeva bija „faņķikos”) pateicu: „čo smotriš, pidaras?” Iespēru viņam pa pautiem, cik nu spēcīgi mācēju, nolamāju arī pārējos (Kuru prīmas, atradās uz zemes, un viņu žokļi bija atkārti līdz nemaņai) un...skrēju uz trolejbusu. Paceļam izmetot Artūra apliecību, protams. Tas bija ātrākais skrējiens manā mūžā.
Vai es kādreiz esmu stāstījis, cik urlas tais laikos, un arī tagad, bija un ir stulbi? (un, cerams, būs – negribu redzēt urlu ar intelektu – tad mums ir psc!) Viņi cilvēkus neatpazina pēc izskata. Viņi tos atpazina pēc to vārdiem, kādus admini sauca, lai dzītu mūs nost no konsolēm. Nākošreiz, kad uz turieni aizgāja Artūrs, viņš dabūja pa seju. Dabūja pa seju TIK smagi, ka nerādījās skolā dienas trīs. Pēc tam viņam bija zilums uz acs, un viņš nevienu nesita līdz pat brīdim, kad es aizgāju no skolas. Ja vien viņam nepalūdza aizstāvēt kādu mūsējo. Bet klasesbiedrus viņš nesita. Sliktā lieta bija tāda, ka es arī nevarēju vairs rādīties „Draudzības” tuvumā. Bet tas gan man īpaši netraucēja – drīz vien es tiku pie savas segas! :D



Wait, that’s not it! Šoreiz, kā jau pamanījāt bija mazāk, nekā parasti. Bet tas ir tādēļ, ka es esmu uzsācis jaunu sēriju, kas parādīsies šeit, kā papildinājums atmiņām. Katru reizi viens, vai vairāki man tuvi forumieši dabūs mazu rakstiņu par sevi! Protams, ka jūs drīkstat iebilst publicētajai informācijai, to papildināt, un komentēt. Tikai ņemiet vērā, ka uz maniem rakstiem tas nekādu iespaidu neatstās. Mani raksti ir manas emocijas, un vēstījums pārējiem par to, kā nu es konkrēto cilvēku/cilvēkus redzu. Un neko negatīvu es šeit nelikšu. P.S. Šis parādīsies arī atsevišķi, ar īsākām atstarpēm, nekā atmiņas, jo tās prasa ilgu sagatavošanas darbu.

GoldLeader un Forumieši :
Introducing No.1– Mausns (La’ela)

Kādēļ es par viņu rakstu?
Atvainojiet, bet es nevarēju rakstīt savu pirmo „atmiņu” papildinājumu par kādu citu, kā vien par savu māti. Viņa mani tomēr ir izaudzinājusi un tā...bet forumā un LffB viņu ievedu es! :) Un arī ar GP un HP viņu iepazīstināju es. So, tā nu mēs simbiozē dzīvojam. Viņa mani audzina, es viņai bojāju nervus. Bet es viņu tomēr ļoti mīlu, un kaut gan es mēdzu būt slikts dēls, viņa tomēr ir mana māte. Un jāpiekrīt, ka man ar viņu ir paveicies, vai ne?

Kā es ar viņu iepazinos?
Tīri tehniski runājot – viņa mani piedzemdēja. Mazliet poētiskāk – viņa mani iepazīstināja ar šo pasauli.

Tātad – ko es par viņu gribu jums pateikt?
Basically – kad es viņu atvedu uz LffB. Paldies dievam, sci-fi mums mājās nav trūcis, un viņai visa šī lieta iepatikās. Nu jau viņa ir aktīvāka par mani. Un labi vien ir – vismaz tagad man ir kur atbalstīties, kad neviena cita nav palicis. Cilvēks, kas mani ir radījis, nekad mani nesodīs vairāk, nekā es neesmu pelnījis, un mani atbalstīs. Un te sākas jaukā daļa – viņai patīk Kronos un Nile. T.B. Brutal Death, Melodic Death and stuff like that. Man no tādas mūzikas sāp galva. Viņa ir piedalījusies vairāk larpos, nekā es, un apmaksājusi man piedalīšanos larpos, kuros esmu piedalījies es. Ja mēs raksturotu viņu ar MTG krāsām, viņa būtu White/Blue. I love you mom! :)

Novēlējums:
My soul, your soul. What’s the diference. Stay cool!



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]cannibalsmith
2006-03-28 22:25 (saite)
Kudos!

(Atbildēt uz šo)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?