Beidzot noskatījos Aronovska prominentāko gabalu ''Requiem for the dream''. Tā vietā, lai šļakstītu karstu, es ierindoju jamo manu nemīlamāko režisoru starpā. Man nepatīk, kad man sit pa pautiem un stāsta patiesību. Man patīk, kad viss tiek ietērpts jaukā melīgā racionalizētā trnanscendentālas estētikas mērcē, ka to dara mani mīļie Tarkovskis un Viskonti.
Pašol nahuj, Aronovski! Ja kādreiz tevi satikšu, iedošu pa purnu.
Idiots.