Nekad nevaru saprast kā var būt tik bagāta iztēle kā man. Arī deidrīmojot spēju iedomāties pilnīgi nesaprotami sarežģītas un itkā nebūt ne obvious situācijas (dažreiz pilnīga dēmōnu elle), bet mani sapņi ir kā advancēta arthouse holivuda ar ahujenno production value + liela dōza lsd/psilocibīna. Bieži vien sapņi ir kaut kas no citas pasaules un, ja tiktu nofilmēti, būtu šedevrāli. Es vienreiz pa nakti nosapņoju burtisku visu 100 Vientulības Gadu sāgu un beidzos ar to, ka nofotogrāfēju to visu ģimeni no galda gala, kas vienlaikus nozīmēja, kas es sevi nošauju un pamožos. Un tā ik pa laikam. Sāga pēc sāgas. Naktī pārdzīvoju vairāk, nekā nomodā.
Pie tam, ņemiet vērā, ka pirmais teikums nav lielība. Es būtu laimīgs, ja man beidzot beigtos šī iztēles bagātība un kļūtu par parastu cilvēku, kas naktī vienkārši atpūtina miesu un prātu.:(