Neesmu īsti pārliecināts vi tava interpretācija ir korekta.
Par mūziku kā tādu es piekrītu. Tas ir glābiņš. It īpaši man, kas ir bijis melomāns no agras bērnības. Tiesa, tas, ko citēti par ''dance'' ir garām. Vismaz, ja no kristiāniskās tradīcijas. Esmu dejojis, parasti intoksicēts un vienmēr zem mūzikas un tas man vairāk liekas sātanisks rituāls. Deja tiešām atbrīvo, izved laukā negatīvo un piepilda ar pozitīvo. Nu vibšem, kā parasts sports, tikai tādā vēl jēgpilnākā veidā. Bet pilnīgi noteikti nav dievišķs pasākums. Dieviņš rauktu pieri.

Otra lieta - kā izskaidro tādus cilvēkus kā es, kas JAU no bērnības ir melanholiski un ''depresīvi'' ar retām holērisma lēkmēm. Vot ņemu sadauzu lietas, jo niknumu uzkrājušos nav kur likt. Esmu pietiekami ētisks un lēnprātīgs, lai savu iekšējo naidu neuzveltu uz saviem līdzcilvēkiem, bet kad kliņķis lūz, mēdzu nokļūt afekta stāvoklī kad visu laužu un plēšu. Arī viens no septiņiem nāves grēkiem. Niknums, zloba.
Laikam būs jānopērk lielais boksa bumbieris, ko dauzīt, kad vairs rokas nav kur likt.