Negribu kaut ko irst Krisa megatredā, kur viss jau sen aizirsts, ka maz neliekas, bet viena tēma ko jams pacēla un kasman vienmēr ir bijis viens nopietns teoloģiska WTF moments iekš jebkuras konfesijas kristiānisma.
Kādā sūda veidā ''grūtsirdība'' vai, kā mūsdienās to smalki psihiatriski sauc, ''depresija'' var būt grēks? Grēks, tas ir kaut kas ko tu dari sevis izdarīta sūdīga vai kļūdaina lēmuma rezultātā. Atdalu sūdīgu no kļūdaina, jo sūdīgi, piemēram, ir aiziet pēc vēl viena polša, kad jau patiesībā esi pālī un laiks gulēt. Dzēruma debīlisms to neattaisno. Kļūdas ir tad, kad neesi īsti sapratis līdz galam otru cilvēku, viņa rīcības motīvus/paternus, un savā tēvišķajā pohujismā kaut ko izdirst, kas vēl vairāk saškrobī to mazo, trauslo būtni, lai gan vajadzēja mēģināt diplomātiski bīdīties un censties, ja ne gluži izprast, tad vismaz pielāgoties.

Bet vot, kad man ir hujova un gribas griezzt veeeenazz, jo fsjo zajebalo piģec nahuj bļkaķ , kā tas var būt MANS grēks. Tā ir tāda pati kondīcija, kad gribas izšņaukt degunu vai nodročīt. Liekos sekrētus izvadīt. nav forši, bet es viņu rašanos ar saviem ētiskajiem lēmumiem neizrisu. Samo prišlo.