Ir atsevišķi gabali mūzikā, īpaši psihodēliskajā hārdrokā vai klasiskajā mūzikā, kur tu pa īstam esi kaifā, klausoties šo gabalu 'grand finale'. Kaut kāds kreščendo vai beidzamais bumsī-bumsī, kas pavisam saliec. Parasti tie gabali ir labi arī kopumā, bet tajos beigu brīžos vispār raudien uznāk. Nez vai tas ir tāds speciāls triks uztaisīt vienu atsevišķu segmentu ūberkrutu emocionālā līmenī, lai gan pats par sevi nebūtu nekas? Laikam tāds, "iedzīt pēdējo naglu" moments. Viena lieta ir pats fināls kā daudzās romantisko laiku simfonijās, bet rokā nereti ir tā, ka klausies klausies un jā dziesma laba, bet tad pēdējā trešdaļā tu sāc ausīties un teikt omg, this shit's good. Laikam kā pielikt vairāk cukura produktā.