Es jau pilnīgi piekrītu, ka patiesībai nav sakara ar demokrātiju. Jautājums tikai, kā nošķirt patiesību no maldiem un iedomām?

Tu jau arī pats noformulēji, kāpēc konsenss ir neslikta mēraukla - "speciālistu grupa vienkārši pakāpeniski nonāca pie tās pašas patiesības jeb būtības atzīšanas". Ja reiz nav vienprātības, tātad, patiesība vēl nav sataustīta. Tāpat kā ar fiziku senatnē.

Es kā taisnīguma standartu pieņemtu arī Zālamanisku pierādījumu - ja kāda morāles sistēma vai autoritāte spētu demonstrēt spriedumus, par kuriem man visos gadījumos būtu jāatzīst - jā, tas tiešām ir taisnīgi, - tad es atzītu, ka tas ir Tuvu tai būtībai. Piemēram, suniskumam, mums bioloģija un ģenētika piedāvā tieši šādus demonstrējumus. Taisnīgumam mums nav šādu skaidrojumu.