Vismaz beidzot kaut kur kustamies. :)

Es domāju, ka piekritīsi, ka jēdzieniem kā taisnīgums ir vairāki līmeņi:
1) intuīcija par pašu fenomenu (pastāv dalījums taisnīgs/netaisnīgs; taisnīgs ir labi, netaisnīgs slikti)
2) intelektuāli vai filozofiski jēdziena skaidrojumi un definīcijas
3) sabiedriskas un likumiskas normas
4) intuitīva izjūta, kas tad ir taisnīgi, bet kas nav
utt.

Manā ieskatā tikai 1) ir būtiski nemainīgs, pārējie ir mūžīgā mijiedarbībā un attīstībā.

Man liekas, ka Tu uzskati, ka 2) spēj izrietēt tīri no 1) - ko varētu saukt par cilvēka dabu - un Dieva vārda. Problēma ar šo skatījumu ir tajā, ka neviens nav to spējis pārliecinoši nodemonstrēt - pat ne pašiem kristiešiem. Par ko spējam vienoties ir tikai pavisam abstrakti principi (kā minētais suum cuique). Pat kristietības ietvaros (neskaitot daudzās filozofijas skolas), kad sāc jautāt kā mācību jāattiecina uz likumiem (3. līmeni), saņemsi citu atbildi gandrīz no katras konfesijas (ja ne katras draudzes).

Par to, ka 3) vai 4) būtu tikai "forma", arī kategoriski nepiekrītu. Nostāja, ka "cirst vai necirst rokas" ir tikai formas jautājums, kā reizi jau arī ir relatīvisms.