Mēģināšu atbildēt uz kopējo domnu. Tu pārāk sarežģī situāciju. Skaidrs, ka mūsu domstarpība rodas tikai no tā, ka tu uzskati teju visas "progresīvās" izmaiņas par kaut ko labu esam, bet es nē.

Tīri no vēsturiskās kauzācijas viedokļa absolūti neko nav jakonspirē vai jāpiedomā klāt jau tā pat zināmiem faktiem, kuru noliegums liek vien izturēties ar lielākām aizdomām pret kreisajiem/progresīvajiem domātajiem un viņu atbalstītājiem. Frankfurtes skolu dibināja marksisti un viņu galvenais tā laika finansiālais sponsors Veils bija marksists vai katrā ziņā līdzjutējs. Idejas, kuras kultivēja Institute for Social Research bija kombinācija no marksisma, Freida psihoanalīzes (idejas par personu psiholoģisko un seksuālo apspiestību un vajadzību liberalizēt) kā arī ad hoc domu graudi no tā laika progresīvajiem filozofiem, kuri nebija obligāti marksisti, bet derēja priekš rebrendotā marksisma bāzes. Teiksim franču filozofi kā Fukō vai Deridā.

Iemesls šādai rebrendošanai bija fakts, ka Rietumu darba ļaudis nebija pārliecināmi piedalīties vispasaules revolūcijā, lai radītu marksistiem tīkamo jauno pasauli. Tika pieņemts, ka šie darba ļaudis ir pakļauti psiholoģiskai kontrolei no autoritāras "sistēmas" puses, ka liedz viņiem apjaust vajadzību pēc šādas revolūcijas un tāpēc mūsu intelektuālajiem korifejiem vajag radīt apstākļus, kas šos cilvēkus atbrīvos no šīs autoritārisma radītas paralīzes, ļaus viņiem beidzot saprast kas ir viņu interesēs.
No tāda viedokļa skatoties es pat esmu gatavs noticēt, ka vismaz dala šo cilvēku tiešām domāja, ka ir pasaules labdari un virza cilvēci gaišās nākotnes virzienā. Diemžēl, vērojot virzību un sekas, kas radušās šo vispasaules gudrajo ietekmes rezultātā, neļauj man atredzēt, ka viņi, pat ja negribot, ir darījuši slikti. Cilvēki jau vispār nekad nedomā, ka ir ļauni. Tādi personāži eksistē tikai pasakās.

PS. Svarīga lieta, ko jāpapildina ir metodoloģija, kas kultūrkarotājiem maz atšķiras no darbaļaužu diktāta krustnešiem. Agresīva iefiltrēšanās izglītības sistēmā, birokrātiskās nepotiskās struktūrās, valsts aparāta uzblīšana un nepārtraukti augoša valsts kontrole pār cilvēku personīgo dzīvi tā, lai panāktu, ka pilsoņi jau no bērna kājas ir vairāk valsts, nekā savu tiešo vecāku vai paplašinātās ģimenes idejiskajā ietekmē. Palasi tā paša Alinska traktātus par to kā jāveic cīņa par varu. Tā ir ļoti līdzīga Ļeņina "mērķis attaisno līdzekļus" filozofijai.