da šis ir vienkārši variants, kas "strādā" vidusšķiras amerikānim, lai nebuntojas, jo
1) ja kādam ir vairāk naudas nekā man, tad značit tas cilvēks ir vērtīgāks nekā es un smagāk strādājis un es domāju, ka viņam ir uz to visas tiesības (pat ja, teiksim, tā nauda ir mantota no bagātā fātera, un pats neko nav nopelnījis)
2) vienmēr būs kaut kādi, kas būs zemāki par mani, jo viņiem nav naudas, un man nav nekāda morāla pienākuma viņiem palīdzēt, jo lai viņi paši kārpās uz augšu, noteikti viņi ir nabagi tāpēc, ka stulbi un slinki
3) neliela ģimene un uzsvars uz algotu stundu darbu vai smagu darbu = dzīve, ko regulē darbs-nauda, bez sociālā tīkla, kas tevi notvers, ja tu kritīsi, tātad arī pastāvīga viegla panika par to, vai nekritīsi
4) modelis "vīrs nes mamutu, sieva mājās" nodrošina to, ka vīrs/tēvs ir pārstrādājies un vispār nevar padomāt, sieva, kas varētu padomāt un kaut ko mainīt, tiek uzskatīta par bezjēdzīgu smukumpriekšmetu, un attiecīgi nenotiek nekāda dumpošanš ģimenes līmenī - turklāt, kā jau zemāk redzams, valda sentiments "ja sieviete kaut ko sajēdz vai pat sajēdz vairāk nekā pašas vīrs, tad ar viņu kaut kas nav kārtībā"
5) nepieciešamība visu laiku uzkrītoši patērēt lietas (jo kā citādi parādīsi citiem, ka tev ir nauda)
6) nav humanitārās izglītības, kas ļautu redzēt šai shēmai cauri

Tas, kas tajā visā vinnē, protams, ir tā ļoti nelielā cilvēku grupiņa, kurai ir nauda - un tas, ka daži var "izsisties" uz augšu paši, palīdz nokontrolēt visus pārējos, kas domā, ka nav izsitušies tāpēc, ka nav strādājuši pietiekami smagi, un aiziet uz riņķi tas pats