Man reiz teica tā: "Ja sieviete ir izmisumā, bet tu bļausi viņai virsū, tici man, elle zemes virsū būs tikai ziediņi".

Žēl, ka emocijas gūst virsroku, jo kašķējoties būtībā nevienam nekāda labuma nav. Kāds spēks būtu cilvēkiem, ja iemācītos sadarboties un viens otru cienīt, nedaloties pareizajās un nepareizajās grupās?