cetrukšņa emo-šķukā blogposts
Pilnīgi piedrāzt to koronu. Ja man piemestos slimība, kas ātros tempos mani izbeigtu, teiktu, good riddance and rest in peace. Alternatīva ir lēni noeksistēt savu nogurušo ķermeni un nomākto apziņu līdz sirmam vecumam, kad gan fiziskās gan garīgās sāpēs kļūs tikai vēl neciešamākas. Laikam tā runāju tikai tāpēc, ka nav nekas daudz ko zaudēt dzīvē. Godīgi sakot, pat neatceros ka jebkad dzīvē būtu bijis laimīgs vai pat priecīgs, ja neskaita baļļukus, kas neskaitās. Ātra fiksa izbeigšanās dažreiz likusies optimālākais variants pat tad, ja dzīve bijusi kopumā izdevusies. Tiem, kam tagad laimīgi un ir
lieli plāni, tiem nomirt negribētos. Neapskaužu viņus pandēmijas panikā. Zinu, ka caur šo runā nāves kultūra. Esmu pagrimis.
Šim vajadzēja būt zem atslēgas, but like i care.

ps
Varēja atsevišķā postā, bet laikam saistīta lieta. Jebkurā sabiedrībā dominē ekstravertie. Viņu ir vairāk un viņi ir agresīvāki, tāpēc var vieglāk padarīt intravertu dzīvi neciešamu un to bieži izmanto. Laikam tas ir tā saucamais 'bulijings' in a nutshell. Ārpus ļoti specifiskām noslēgtām komūnām vai atsevišķu veiksmes stāstu, intrām ir defoltā iedalītas sūdīgas kārtis un game is rigged.