Man negribās vispār ar kādu dzīvot un pist sev mozgas ar cita cilvēka šīzām, pielāgoties. Un bābām to šīzu 1) bez sava gala 2) neārstējas
Vientulība ir hujova, ja esi ekstraverts laikam. Man varbūt tā ir vieglāk panesama, nekā cilvēka pastāvīga klātbūtne, jo samērā agri pat vis jaukākais cilvēks man sāk kļūt aopncicīgs un es gribu ielīst atpakaļ savā kokonā, iedzert, iepīpēt, paskatītes Barsas maču un mierīgi nākamajā dienā iet atpakaļ pie virpas. Nahuj visas tās drāmas. Neapskaužu tos cilvēkus ar tramīgajām telefonsarunām ar savām otrajām pusēm. Da pašla ana nahuj, lučše buhnu i budu hujariķ daļše.