Man šķiet, tas tiešām ir svarīgs breaking point. Es pats arī varēju gadiem mentāli piekrist visām kristietības pamatpatiesībām, bet tas viss ir tikai daļēji pa īstam, kamēr pamazām zuda nīgrums pret citiem draudzē gājējiem, pret pašu apziņu, ka "viens es varu labāk, man ir labāk, gudrāk, saprātīgāk pašam ar sevi". Bet draudze, t.sk. Dievkalpojums - tā ir kristīgās dzīves viena no virsotnēm, dzīvības avots, ko smeļ katru svētdienu, noslēdzot jeb uzsākot jaunu nedēļu. Nākošais līmenis turklāt ir pārvarēt savas subjektīvās jūtas "pret mācītāju" un viņa performanci, jo, būsim godīgi, ir dažādi cilvēki un dažādas spējas, bet ja esi ticīgs, tad tu kāri tversi pēc katra Dieva Vārda, kas iziet no sprediķotāja mutes, lai vai cik sprediķotājs, runas vīrs, vai pats sprediķis būtu, jo d-kalpojums nav par mums, bet gan par Jēzu, kas tajā nāk pie mums un ir starp mums.