Nu labi, tas gan bija pirms vairāk kā 10 gadiem, tāpēc lielos vilcienos, sīkumus jau esmu aizmirsis un diez vai tie arī ir svarīgi - karoče stāvu uz balkona, nebija ne alkohols ne kas cits, blakus viens cits cilvēks, kaut ko runā, un tad man iemauc pa pieri tāds kā informācijas āmurs - jēzus, krusts, apkārt viņam dusmīgi cilvēki, jēzus nejūt naidu, dusmas, tikai mīlestību, fakin mīlestība, mīlestība, mīlestība (tieši jutu šo emociju). Tad es esmu atpakaļ uz balkona un ir tāds WTF. Varbūt pat acīs bija asaras, bet neesmu 100% drošs, ka šo nepiedzejoju tagad. Skaidroju tam cilvēkam, bet šķiet, viņš, lai arī ļoti centās saprast, varēja just, ka ņihuja nesaprot. Tad es sapratu, ka nav iespējams to notikumu nodot tālāk kādam citam. Tad es arī sapratu, ka nomiršu fakin vientuļš (šī atziņa gan varētu būt tīri loģiska un nesaistīta ar to pārējo).