Neesmu drošs, vai diegabiksis ir tik sofistificēts (nedz patreizējā, nedz arī agrāka publiskā darbība neliecina par jelkādām kulturoloģiski-vēsturiska rakstura zināšanām par jebkādu tēmu un strīdus punktu), tāpēc arī jautāju. Vnk mēginu aizurbties līdz iemesliem, k ā p ē c kādam no LV būtu tik ārkārtīgi eksistenciāli svarīgi pašu mazāko ikdienas casual rasistu pasludināt par far right ekstrēmistu, kas ir viņpus jebkādām cilvēcības kategorijām, savukārt jebkāds reāls masu nemiers un tīšas ļaundarības no acīmredzamām svešinieku grupām ir tikai tāds meh. Jo viņa domugājiens ir neskaitāmās reizēs vienāds - viņu vairāk interesēs, nevis kas notiek, pats fakts, bet gan tas, ko par šo faktu padomās, teiks, rādīs, sagrozīs, pārspīlēs NACISTI, no kurienes tad parasti sākas visa viņa neticami trulā matu sladīšana (“nē, tas nav nemiers, bet gan tikai protests” yada, yada).

Ko vispār nozīmē tik liela kategorijas “mēs”, “savējie” atrofija. Jo vismaz diegabikša gadījumā es neredzu nekādus baigi dziļos humānos un hipermorālos apsvērumus, kā tas mēdz būt rietumos, drīzāk ir tikai pliks, nereflektēts naids pret kaut kādu abstraktu nacista figūru. Likumam un visam pārējam nav nozīmes, jo to izmanto nacisti savu netīro mērķu sasniegšanai. Tas nav normāli, tas ir pataloģiski.