Vienā krievu žurnālistes blogā bija vājprātā baiss stāstiņš. Otrajā trimestrī USG auglim konstatētas ar dzīvību nesavienojamas ārkārtīgi smagas patoloģijas - neattīstās lielākā daļa smadzeņu, kā arī aknas, nieres un plaušas. Prognozējams ka ārpus mātes ķermeņa tā būtne spēs eksistēt - protams, ne patstāvīgi, bet pieslēgta skābekļa sūknim, dialīzes aparātam un vēl kādam pusducim ierīču - no dažām sekundēm līdz dažām dienām. Kā paveiksies, ja to var saukt par veiksmi.
Protams, tā nelaimīgā sieviete, tikusi pāri pirmajam šokam, sāka internetā meklēt, kur iespējams izdarīt vēlīnu abortu. Jau nākamajā mirklī ap viņu saskrēja bars morālu sadistu, kuri paši sevi uzskata par krietniem kristiešiem, un sāka saukt viņu par nevainīga bērniņa slepkavu, kura degs ellē. Jo viņas pienākums esot to šūnu pikuci iznēsāt līdz galam, dzemdēt un skaitīt lūgšanas līdz mirklim, kad viņš beidz pulsēt. Tie citētie izteikumi nokāva manu pēdējo ticību prolaifistu labajiem nodomiem - nekā cita tur nav, kā tikai uzpūtīga vēlme iespert cilvēkam, kurš jau tā pārdzīvo traģēdiju.