Un tā ir draza, jo? Kārtējais "rītārdi, lel" variants, kur tu vienkārši nepiekrīti, bet, kā parasti, nespēj argumentēt, kādēļ, tāpēc ķeries pie vecās labās fekāliju svaidīšanas, kas būtībā ir vienīgā lieta, kas tev kaut cik padodas?

Mūzika būtībā ir skaņu kombināciju sekvence, patīk tas tev vai nē. Kā reiz caur skaņām tiek nodota tā "informācija", pēc kuras vispār iespējams izvērtēt, kuram spektra "Bahs-Bībers" galam attiecīgais skaņdarbs ir tuvāk - ne jau pēc nošu pieraksta to nosaka, ne? Un vispārīgā gadījumā par skaņām eksistē manis piesauktais piemērs, kur diezgan universāli dažas kombinācijas (noteiktu izmērāmu fizikālu parametru dēļ) tiek uzskatītas par "labākām", nekā citas. Tādēļ izteicu minējumu, ka varbūt pastāv augstākas kārtas, bet joprojām fizikāli aprakstāmi parametri, kas nosaka, kas tiek uzskatīts par "ģeniālu" skaņdarbu.

Tas tīri tā, par skaņdarba tehnisko pusi, abstrahējoties no kulturālā aspekta, kas jau pamatā liek apšaubīt tavus vāvuļojumus - piemēram, fakts, kuru tu spītīgi ignorē, ka retais no tevis nosauktajiem muzikālajiem ģēnijiem par tādu tika uzskatīts viņa dzīves laikā, un gleznotāju vidū "kļuva slavens tikai pēc viņa nāves" ir jau klišeja. Ja reiz ģenialitāte ir tik "absolūta", vai tad to nevajadzētu spēt atpazīt uzreiz, nevis tikai pēc vairākām dekādēm atčohnīties? Jo sevišķi ņemot vērā tevis šad un tad piesaukto agrāko paaudžu "wisdom"?