Visiem šeit jau pieriebušies ieraksti par JP, bet tomēr vēl viens sakarā ar šo interviju, kurā man patika doma (kuru imo līdz šim viņš pats nebija tik konkrēti artikulējis), kas esencē ir - cilvēki zina kā ir pareizi, pat slikti un disfunkcionāli cilvēki, viņiem ir t.s. "rememberance" par to kas ir labais, kas ir sliktais, bet viņi to nav bijuši spējīgi sev definēt līdz galam un tas ir tas, ko JP dara ļoti virtuozi. Beisiklī tradicionālās veco ļaužu gudrības, kuras modernajā un postmodernajā sabiedrībā tiek aizmirstas, un nereti korelē ar agresīvu ideoloģiju bīdītas "aizmiršanas kultūras" vai kā dramatiskāk mēdz izteikties dziļi reliģiozi cilvēki, "nāves kultūras". Caur arhetipiem, mitoloģiju mēs atkal un atkal varam izzināt sevi, savu vēsturi so that pieces fit. JP nav nekāds pravietis vai ekstraordināri inteliģents/vieds cilvēks, bet viņa spēja komunicēt tradicionālās vērtības, kas nav nekas vairāk kā kolektīvās pieredzes rezultātā iegūtas zināšanas un prasmes, (post)modernajai sabiedrībai gan ir teju maģiskas. To, ko viņš saka par "rememberance" ir pa taisno no Platona vai pereniālistu (tādu kā Šuons) mācībgrāmatas. Komunicēt 'vecas', bet pareizas idejas brave new society ir milzīgs intelektuāls slogs. Ne velti viņš ir na rashvat pat meinstrīm medijos, kas pamatā tiražē trendīgo sociālo "zinātņu" bullšitu. Viņš ir na rashvat arī tāpēc, ka perfekti atbilst teicienam par to, ka labs, gudrs zinātnieks spēj pat vis sarežģītāko lietu paskaidrot lajam vai ne pārāk gudram cilvēkam tā, lai viņš saprastu. Tas ir talants, kuru nedrīkst nenovērtēt.