ir cilvēks, es uz vinu iedarbojos (piemēram, situ), ir atbildes reakcijas (viņš saka, ka mīl mani un piedod man), pēc reakcijām es secinu kaut ko par procesiem kas viņā notiek (atkarība no manas freimvorka - vai nu es spriežu, ka cilvēks ("iekšā") ir naivs lohs, vai arī es secinu, ka viņš ir svētais un lohs esmu es). Noteikta veida procesi liek izdarīt secinājumu ka cilvēks ir garīga būtne (tāda paša mēroga metafora kā "informācijas apstrādes sistēma" - tas, ka izmanto fancy vārdus, lai situāciju padarītu abstraktātu un "tehniskāku" šos apzīmējumus nepadara mazāk metaforiskus, šajā gadījumā metafora paņemta pēc analoģijas ar elektroniskajām vai digitālajām, jebšu kompjūtersistēmām, kura staču nav nokritušas no gaisa, tās ir radījis un vārdā nosaucis cilvēks), pie kam tāds viņas paveids kam ir pašrefleksijas spēja, nu un tādu padarīšanu mēs saucas par piedošanu un savas vainas nožēlu.