Nav jāieslīgst viltus dilemmās, lai nonāktu pie kāda secinājuma par psihes-ķermeņa attiecībām. Piemēram, cilvēks risina matemātikas uzdevumu. Vai viņa smadzeņu pētniecība palīdzēs šo uzdevumu atrisināt? Diez vai. Vai tas nozīmē, ka smadzeņu darbībā viņa domāšanas process neparādās vispār? Arī diez vai. Ar apziņas reducēšanu uz ķermeni ir problēma ne jau tāpēc, ka obligāti eksistētu kāda nemateriāla substance, bet vienkārši tāpēc, ka apziņā pieredzētais ir kvaitatīvi atšķirīgs no tiem datiem, ko var iegūt, pētot smadzenes. Psihiatrija ir tikai vien no jomām, kura mēģina saprast, kādas ir attiecības starp apziņu un ķermeni. Un antipsihiatrija nav blēņas, atliek tikai papētīt psihiatrijas vēsturi.