Ja reiz par Hitleru, tad atpakaļ pie luterāņiem un reformācijas. Luters ar draugiem vairākos traktātos uzsver, ka, jā, valsts kompetence ir zobena vara, bauslība jeb likumi, miesas un īpašuma aizsardzība utt, un ka šāda dzīvību un "radības kārtību" sargājoša vara ir iecelta no Dieva (tas gan nenozīmē, ka valstu pastāvēšanas fakts kā tāds ir ok un dievišķojams, jo valsts kā pagaidu kārtības uzturēšanas orgāni pastāv tikai cilvēka grēkā krišanas dēļ, kristietība runā par nākamo Valstību un vienu Kungu, nevis kungiem un valstīm), bet šī vara savu leģitimitāti uzreiz atceļ tajā brīdī, kad pārkāpj tās robežas, kuras valstij ir nospraudis Dievs, piemēram, jaukšanos ticības apliecināšanā. Jau no pirmajiem mēnešiem Hitlers sāka jaukties visu baznīcu dzīvēs, mēģināja mainīt ticības apliecības, dokumentus utml, tādējādi skaidri parādot, ka viņa valstība bija ne tikai ar sekulārām pretenzijām, bet gan tiecās ieņemt vietu, kas pienākas tikai Dievam un īstajam, vienīgajam Kungam. Daudziem luterāņiem bija iebildumi jau pret pašu titulu "Fīrers", jo kristiešiem vadonis taču ir tikai viens un pavisam cits.