Sāksim ar to, ka kristieši "neraud" par vajāšanām, bet gan pateicībā tās pieņem kā (tolaik, tā vēlāk un tagad) Dieva žēlastību, ar ko Dievs caur savu ticīgo asinsliecību tiek pagodināts viņu miesā. Raud un čīkst žīdi. Jēzus savukārt jau pašā sākumā saka, ka būt vajātam nozīmē sekot viņam, starp abiem ir nepieciešama kauzāla saikne. Pēteris savās vēstulēs draudzēm arī raksta, ka lai ticīgie nebrīnās par vājāšanām, ka tas ir ok, neizbēgami un nepieciešami.