Tomēr interesanti - ko tieši iespējams iegūt no rupjības? Saprotu, ka rupjībai var būt vaļsirdības vērtība, bet jautājums arī, cik tieši liela ir šī vērtība un ko no tās iegūst saruna. Rupjības tomēr galvenokārt piešķir sarunai noteiktu emocionālu nokrāsu, nevis pauž kādu apgalvojumu, kuru nevarētu izteikt citādi. Ja vismaz viens no sarunas mērķiem ir vaļsirdīgi paust emocijas, ok, varbūt bez rupjībām nevar iztikt, bet šajā gadījumā arī ir saprotams, ja sarunu biedri grib no šīm izpausmēm norobežoties. Bet, ja mērķis galvenokārt ir nonākt pie vissaprātīgākās/pamatotākās pozīcijas par kādu jautājumu, es tomēr neredzu rupjības vērtību. Iebilst ir iespējams pat visai asi, nekļūstot rupjam. Man kādreiz ir licies, ka cilvēkiem saruna mēdz šķist nejauka vai agresīva tāpēc vien, ka īpaši nemīkstini savu pozīciju un un netēlo pārliecības trūkumu ("es jau īsti nezinu" un "var jau būt, ka viss ir pilnīgi citādāk"). Tādos gadījumos saprotu vēlmi atmest atrunas un taisnošanās un runāt tieši, bet tā jau nav rupjība.