Piemēram, tik un tik cilvēki katru gadu mirst satiksmes vai darbavietas negadījumos. Ko nu? Tu atbildēsi - "tā vienkārši ir, statistika ir statistika", kamēr citi cilvēki, kuriem tas nešķiet Normāli, pie svirām un arī individuālā līmenī kaut ko darīs, lai šo statistiku mazinātu. Tā arī ar laulībām un škiršanām.

Precēties retāk, bet apdomīgāk skan labi, bet tad, visādi šauboties, vētījot un nogaidot cilvēki aprecēsies ļoti reti, bet bērnu dzimšanai ir savs bioloģiskais spogulis, kādēļ šie radīsies ārpus laulības, kas pavisam noteikti nav vēlams. Ko darīt? FAKING NEŠĶIRTIES, bet mainīt un padziļināt savu koncepciju par mīlestību vispār, dzīvot gudrāk.

Paradokss bija tajā, ka "laulība nav priekš visiem", un tomēr šķiršanos uztver kā pašsaprotamu laulības padarīšanu. Ja reiz tā nav priekš visiem, tad jau tai būtu jābūt kaut kam elitārākam, ar lielākām saistībām, pienākuma sajūtu, uzupurēšanos un atbildību, kamēr prastas kopdzīves modelī, kura ir "priekš visiem" minētie parametri un augstie uzstādījumu gluži vienkārši atkrīt.