Katrs cilvēks, kas puslīdz spējīgs uz abstraktu domāšanu, saprot, ka neviens cilvēks nav ideāls arhetipa atspulgs. Mēs visi esam kaut kur spektrā starp šiem diviem, neatkarīgi cik tālu mēs sliecamies uz vienu vai otru pusi. Spektrā nav galīgs krāsu skaits, to ir bezgalīgi daudz, bet neviens no tiem nav arhetips. Jo vairāk civilizācija attālinās no striktiem tēva/mātes pamatiem, jo tā arvien lielākā tempā rada jaunas vērtības, vai tās būtu mākslas darbi, zinātniski atklājumi vai sociālo attiecību modeļi. Mēs vairs neesam lopiņi, kuru dzīves piepildījums aprobežojas ar sevis atražošanu un palīgdarbībām šīs instinktīvās rīcības nodrošināšanai – ēšana, diršana, sex, sevis un sava bara aizstāvība pret citiem.

To mūsdienās daži pētnieki jau nosaukuši par ‘’laika akselerāciju’’. Ģeskaķ, laiks sāk ritēt ātrāk tādā nozīmē, ka dinamika sabiedrības un tās kultūras iekšienē paātrinās gandrīz vai ģeometriskā progresijā. Protams, laiks te ņi pričom. Laiks kā tāds ir tikai mērvienība ar ko mēra kustības dinamiku. Tas nepastāv ārpus kustības. Ja nav kustība/virzība, tad laika nav. Varbūt to var reducēt uz zināšanu trūkumu par senāku vēsturi, taču no pašreizēji pieņemtajām vēstures zinātnes atziņām attīstība visos cilvēces darbības kultūras līmeņos pēdējo pāris gadsimtu laikā nudien ir paātrinājusies nesamērīgi ar iepriekšējiem gadu simteņiem un tūkstošiem. Tie atklājumi, radošās vērtības un politiskie notikumi, kas savus tūkstoš gadus atpakaļ risinājās gadu desmitiem un simtiem, tagad spēj sakompresēties vienā desmitgadē. Aši kariņi, tehnoloģiskas advances, zibenīga jaunu mākslas novirzienu, žanru un subžanru permutācijas – tāds skats ir ekskluzīvs sākot no 19gs un ap šo brīdi, jaunajā milēnijumā jau pieņēmis pilnīgi absurdus tempus. Iespējams tas pateicoties izvērstajai un brīvajai komunikācijai starp visiem zemeslodes punktiem, kad vairs nav vajadzīgi ziņneši un vēstules, kas ceļo no punkta A līdz punktam B vairākus mēnešu. Cēloņu komplekss šeit droši vien ir milzīgs. Tam vajadzētu veltīt atsevišķu nopietnu pētījumu.

Rietumu civilizācijas noriets, ko jau labu laiku piesauc dažnedažādi ‘’the end is nigh’’ tipiņi nemaz nav tāda pīle, kā tas izskatās no malas. Tad, kad noteiktas civilizācijas dinamika pa šo spektra ‘’laipiņu’’ nonāk līdz viduspunktam, respektīvi, stāvoklī, kad abi arhetipi saskaras un kļūst par vienu un to pašu, civilizācija izbeidzās un tās vietā rodas jauna. Cikls noslēdzas. Notiek nāve.
Mūsu nepārtrauktā tiekšanās pēc zināšanām un jaunu kultūras vērtību radīšana, to saglabāšana var tikt uzskatīta par to, ko krievi jauki apzīmē ar sakāmvārdu, ‘’za što barolsja, na to naparolsja’’. Mēs esam aizgājuši tik tālu no ‘’basics’’ aka divu arhetipu cīņa un apvienošanās, kurā rodas jauna vērtība, ka tie ir kļuvuši par vienu veselumu un nav vairs kam ar ko cīnīties. Uz šādām pārdomām mani uzvedina raksti par mūsdienu rietumu civilizācijas feminizēšanos, mol, vīrieši sākuši aizvien vairāk lietot uzturā tās procedurālās darbības, kas senāk bija ekskluzīvas sievietēm – meikapi, uztraukšanās par apģērbu izvēli, mēģināšana būt ‘’jūtīgākiem’’/’’izprast otru pusīti’’ utt. Sievietes savukārt sāk iegūt arvien vairāk dominances sabiedrībā, atmetot savu mātes/pavarda turētājas lomu un metoties biznesos, karjerās, dienot armijā, ģērbjoties vīrišķīgās drēbes, esot sociāli neatkarīgas utt. Te arī izskaidrojums kāpēc pastāv tendence, kurā homoseksuālu/biseksuālu cilvēku īpatsvars ‘’radošajā sfērā’’ ir tik liels. Cilvēki, kuros ir gan tēvišķais, gan mātišķais arhetips puslīdz līdzīgās daļās spēj radīt it kā paši sevī. Viņi vairs nav vai nu tēvs (darītājs), vai māte (radītāja). Tie inkorporē sevī abas formas.

Tas mūs tuvina singularitātei, par kuru jau labu laiku runā daļa zinātniskās (korporatīvā zinātne te droši vien pievienotu priedēkli ‘’pseido’’) pasaules – stāvoklim, kad akselerācija uzņem tādu tempu, kuru pati vairs nespēj panākt. Tāpēc mūsu pašreizējai civilizācijai, vai vismaz tās paradigmai visticamāk patiesi tuvojas sava veida gals, tādā vai citādā nozīmē. Līdzīgi kā tēvs un māte piedzemdē bērnu un paši mirst ar apziņu, ka, savu dzīves piepildījumu sasnieguši savā bērnā.