Maza izmēra vīriņš kūņoja pa Ziedoņdārzu, ik pa laikam rotaļīgi ieveļoties zālājā, labpatikā kutinot savu atkailināto punci. To darīdams viņs līksmi trallināja ''geji geji, jūs visi esat gēji tralalala''.
Un viņš izvilka krāniņu.
Tad viņu aizveda.
Kopš tās reizes neviens viņu nav redzējis, taču mēļo, ka esot iestājies baptistos un tagad kastrējot kaķus.
Es gan to apšaubu. Kāds gan sakars baptistiem ar kaķu kastrāciju?!
Nebīstieties, tas bija vajadzīgs, lai posts neizskatās tik tumš un drūms no ārpuses.


The Who

1971 - Who's Next



Nenoliedzami spēcīgākais Who albūms, ne vien manisprāt, bet lielākajā daļā kritiķu un grupas fanu izpratnē. Nedaudz izauguši no trakulīgā, jancīgā modu perioda, topošie klasiķi šajā ierakstā piegāja lietai nopietnāk, kas izpaužas gan gabalu lielākā sarežģītībā (ne sliktā nozīmē), tā lielākā daudzveidībā. Uzskatu šo albumu par Who daiļrades augstāko punktu un ticu, ka daudzi Who pazinēji piekritīs. Katrs gabals ir atsevišķs šedevriņš un izcelt kādu nebūtu objektīvi.

King Crimson

1969 - In The Court Of The Crimson King



Progresīvā roka apoloģēti bez šaubām var nelasīt, bet nezinātājiem atgādināšu. Šis ir ieraksts, kas tiek tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem, ja ne pašu pirmo prog-roka ierakstu pilnā šī žanra nozīmē. Garas ambiciozas kompozīcijas, tieksme uz sarežģītiem eksperimentiem un simfoniskas daudzdaļīgas gabalu uzbūves formas. Man personīgi žanrs un King Crimson kopumā nav visiemīļotākais, taču šis ieraksts ir izcils arī melodiski-muzikāli. Īpaši iespiedušies prātā 21st Century Schizoid Man paranoidāli šizofrēniskais šarms un sapņainais melodsikais, taču nevienkāršais Moonchild. Iespējams šī albūma citādībā attiecībā pret vēkākajiem KK ierakstiem vainojams uzreiz pēc ieraksta tapšanas uz ELP aizgājušais Gregs Leiks, kam vienmēr bijusi nosliece uz nedaudz romatiskākiem toņiem. Iesaku arī cilvēkiem, kam tāta tipa mūzika neiet pie sirds.

Edgar Broughton Band

Jebkurš studijas vai dzīvais ieraksts no 1969 līdz 1973 gadam.



Viena no savdabīgākajām 60/70o underground blicēm, kura savā mūzikā aptver grūti raksturojamo miksli no psihodēliska hardroka ar manāmām folk piešpricēm un pat zināmu tieksmi uz progresivitāti. Teksti līdzīgi daudajām tā laika grupām izteikti sociāli (ja ne sociālistiski), taču atšķirībā no saulainajiem apnarkojušamies hipijiem, viņu noskaņojums ir izteikti sarkastiski dzēlīgs, pat cinisks un skar ierasto karā (ne)iešanas tematiku un ASV valsts un sabiedrības morālo degradāciju. Tas izdziedāts Artūru Braunu nedaudz atgādinošajā pērkomdimdošajā Broutona balsī izklausās īpaši unikāli. Pat pašas mūzikas noskaņa ir tāda panīgra, izsmējīga. Klausoties to pārliekos daudzumos pats sāku justies nedaudz piesmiets.:( Varbūt tāpēc man, kā samērā žultainam radījumam, īpaši gāja pie sirds. Taču mūzika patiesi interesanta un pelna vismaz nodegustēšanu.

Joseph

1970 - Stoned Age Man



Vietumis smagnējs (bet ne pārāk) izteikti psihodelisks ieraksts, kurš vienkārši jāpaklausās, sapratāt! :)

Kaleidoscope (ASV)

Visi albūmi, ko varat atrast (un tas var izrādīties pagrūti)



Nejaukt ar tāda paša nosaukuma psihodēliķiem no Apvienotās Karalistes vai Meksikas, kas darbojās ap to pašu laiku.
Šīs ir viena no manā visu laiku mīļākajām bandām EVARR!1. Savā laikā guva ļoti marginālu popularitāti, par ko nebrīnos, ņemot vērā šo zēnu pilnīgi unikālajiem muzikālajiem uzsācieniem, kuras koncepta pamatā ir psihodēliskā roka, amerikāņu vecās folkmūzikas mikslim, kurā ir spilgts dažādu malu, īpaši tuvo austrumu, etniskās mūzikas pieskaņa. Grupas dibinātāji, multi instrumentālists, Deivids Lindlijs un etnsiko instrumentu adepts Solomons Feldhauss rada specifisku nokrāsu ar savu virtuozo sitaru, sarodu u.c. pārsvarā austrumu klasiskajai mūzikai raksturīgo instrumentu skandināšanu, savukārt bandžo, vijoles un vokālsta (aimirsu kā sauca) specifiskā krekšķīgā balss  piedod jauku amīšu good ol' folka aromātu.
Šo ansambli mūzikas kritiķi nereti dēvē par pašu eklektiskāko ansambli tā laika rokā un t.s. world music aizsācējiem. Piezīmēšu, ka arī komponistiskais talants šiem mūziķiem ir apskaužams, jo pamatā vienkāršās, psihe-folķīgās dziesmiņas manā skatījumā ir viena par otru labāka un ir vienmērīgi augstā kvalitātē vismaz pirmajos 4 albūmos.

Kevin Ayers

1969 - Joy Of Toy
1974 - Confessions of Dr. Dream and Other Stories



Viens no tā saucāmā Kenterberijas roka (Soft Machine, Gong, Camel, Hatfield & North, Crazy Cow) cilvēkiem. Kopā ar Deividu Alenu (Gong dibinātājs) un Robertu Vaijatu (vēlāk solo) piedalījā pirmajā Soft Machine ļoti nesliktā albuma ierakstā (to starp citu ar der ievērtēt).
Ajerss savā mūzikā ietur Kenterberijiešiem raksturīgo vieglo ''layd back'', gaisīgi psihodelisko, rotaļīgo stilistiku un divos nosauktajos albumos manuprāt ir viņa pati izdevusākies mūzika kā vienkārši labu sacerējumu ziņā, tā oriģinalitātes ziņā. Varētu īpaši patikt Peacemaker.;)

Caravan

1968 - Caravan



Ja jau sākām ar ''kenterberijiešiem'', tad še vēl viens ieraksts, kas varbūt nav tik vienmērīgi izcils, kā gribētos, taču ir vērts dabūt kaut vai dēļ ģeniālā Ride, kas ir viens no maniem all-time mīļākajiem psihodēliskajiem ''ceļojumiem'' mūzikā. Kopumā grupa tendē uz tādu kā ''layd back'' progressive rokc ar space elementiem, taču man kautkā tikai pirmais elbums iepsiedies atmiņā kā baudāms.

Gong

1970 - Magick Brother
1973 - Angel's Egg



Principā var mēģināt arī citus, agrīnā posma ierakstus no šīs leģendārā space psihodēliķu repertuāra, taču šie divi man liekas interesantākie pateicoties, tam, ka bez neatkārtojamā sapņainā un nedaudz šizofrēniskā fīlinga, kas raksturīgs visai Gong mūzikai, šeit ir manuprāt interesantākie atsevišķie gabali. (Arī must priekš Peacemaker.)

Fsjo, wrietning is even harder than raeding lololol :(