Redzi, uzadīt kādu džemperi bez īpašas steigas (reizēm nedēļas vai divu laikā, reizēm pusotrā gadā) pie kāda interesanta seriāla ir viena lieta, bet vispār man nepatīk adīt/šūt lietas citiem, jo tad viņi gaida, kad būs, un iestājas morālā poha, jo piegriezies un gribētos nolikt iesākto malā līdz nākamajai iedvesmai. Tas pats ar makšķerēšanu - jauki pasēdēt pie upes ar badapātagu, kad ir noskaņojums un ciešami laikapstākļi, bet tajās reizēs, kad mamma gribētu, lai pārstiepju kādu līdaku, bet man nafig neķeras, tomēr drūmi.
Savukārt ķert un labot tarakānus datorprogrammās man nav īpašas vilkmes brīvajā laikā, bet kā ikdienas darbs man tas liekas pat ļoti patīkams variants.