runājot par fanku
Ar fanku pierasts asociējas gludi operējošs grūvs ar lielu 'cool' faktoru, kas labi der high end kokteiļvakaru fonam vai 69ā gada Vudstokas hipijfestiem ar melniem stouneriem, kas ar katru akordu nokļūst ar vien augstāk. Bet še jums kaut kas mazliet citāds. Bettija Devisa ar savu grupu (kas sastāv no ļoti atzīstamiem meistariem, tajā skaitā slaveno Slaja basistu Leriju Gremu) ir freak of the nature. Tāda fank-harpija, kas Stīva Merriota stilā dvēseliski izķērc savu bičīgumu, neizvairoties no eksplicītām tēmām, par ko savā laikā tika banota no pieklājīgai publikai paredzēta raidlaika (iespējams tāpēc relatīvi underrated/obscure plašākā publikā). Bet kas man liekas vēl krutāk ir beking grupa, kas spēlē fanka-hārdroka hibrīdu. Grūva un kūla netrūkst, bet kopējais saunds ir daudz agresīvāks un biezāks. Kā, ja sakrustotu Sly & The Family Stone un Humble Pie (jā, tieši Humble Pie, nevis Led Zeppelin).
Silti iesaku, īpaši pirmo albumu, kuru var noklausīties šeit.