tuvākais analogs te tiešām varētu būt Ļeņins - sava white privilege dēļ agrīns sašutums par visaptverošo soc.netaisnību cara impērijā, tad impulsīvirevolucionārā fāze, tusēšana kopā ar anarhistiem ap 1905to gadu un agrāk, līdz ap 1917 Ļeņins jau bija kļuvis par "profesionālo revolucionāru", kamēr pēcāk, sapratis, ka tauta jebšu krievu zemnieku masām komunisms dziļi pie vienas vietas, sāk proponēt ideju par "avangarda partiju" un "proletariāta diktatūru" (aizmirstot vienu no centrālajiem komunisma tenetiem, ka mērķis ir valsts institūta dabiska atmiršana) un teroru, kontrolēm, represijām kā efektīvu līdzekli revolucionāro mērķu sasniegšanā. pilns loks no "sociāli sašutušā" uz "anarhistu" līdz "totalitāram, cilvēkus nīstošam kontrolfrīkam" noiets.

savā ziņā līdz Staļinam mūsu establišmenta revolucionāram vēl jāaug, jo staļinismu raksturo iekšpartejiskās tīrīšanas, dažu vecu ideju atgriešanās (lielkrievu imperiālisms, tai skaitā valodā) un "contained bloody komunisms vienas valsts ietvaros", nevis vispasaules revolūcija, ko advocēja Ļeņins un Trockis.