Papildinot iepriekšējo ierakstu, vēl jākonkretizē, ko es domāju ar t.s. relatīvismu.

Vairākums mietpilsoņu, dzirdot kādu paužam šo pozīciju kā pasaules uzskata bāzi, iztēlojas atiecīgo personu par amorālu bezprincipa neģēli, makjavellisku kombinatoru, kam svešas cilvēcīgas jūtas vai psihopātu, kas alkst anarhijas.
Protams, ka tāds viedoklis ir sekas nespējai vai nevēlmei iedziļināties tēmā.

Relativitāte attiecas uz visu esošo kopainu, nevis uz individuālu kopainas sastāvdaļu.
Piemērs. Vilks, kaza un kāposts. Piekapināsim šiem subjektiem savu cilvēcīgo izpratni par mijiedarbību. Vilks apēd kazu, jo tas ir tas, ko vilks dara un nejūt nekādus sirdsapziņas pārmetumus. Kaza toties baidās un neieredz vilku. Kā nu ne, iedomājieties, kāds indivīds to vien dzīrās kā jūs saplēst un apēst? Te uz skatuves parādās kāposts. Kāpostam nav nekādu pretenziju pret vilku. Jamiem nav ko dalīt. Toties viņam ir liela pretenzija pret kazu, kas vienmēr dzīrās pāragri izbeigt tā eksistenci, sagraužot pusdienās. Vēl jo vairāk, kāposts pat atbalsta vilka pasākumus attiecībā pret kazu, jo tie var paildzināt viņa īso dzīvīti. A kaza ko? Vai tad kazai kāds pārmetīs kāposta ''noslepkavošanu''?
Katrā ziņā mēs, cilvēki, nez kāpēc nepiekabinam morālus absolūtus pārējā dabā notiekošiem procesiem, taču to naski daram savā sociālajā paradigmā, lai gan procesi ir tieši tie paši. Cīņa, kurā nevienam nepieder absolūtā taisnība.

To visu ņemot vērā, es nebūt neaicinu ļauties pašplūsmai. Arī es esmu vai kāposts, kaza vai vilks, atkarībā no situācijas un man gandrīz vienmēr būs viedoklis, kuru savu iespēju un drosmīguma robežās es aizstāvēsu, taču vienlaikus vienmēr paturēšu prātā, to ka, arī pretējai pusei var būt dibināts pamats uzvesties tā kā tā uzvedās. Cilvēkz, atšķirībā no dzīvnieka tomēr var izvēlēties un pārtraukt cīņu, pagriežot preslovuto vaigu vai vismaz neprovocējot bezjēdzīgu cīņu par abstraktām vērtībām. Lai cik paradoksāli tas kādam neliktos, tikai morāls relatīvisms spēj šo te kopainu saredzēt un, iespējams, padarīt labāku.