Runājot par Džordanu Pītersonu.
Šis ir cilvēks, kuram ir ļoti specifisks talants. Viņš nav gluži inovators, filozofs, kas rada jaunus domāšanas novirzienus, revolucionē kaut kādas sfēras. Viņam, kā pēdējo laiku populāram sociāl-politiskam komentētājam (kā arī labam psihologam, protams), ir tik liela piekrišana un atzinība world-wide, jo viņš spēj ļoti kodolīgā un precīzā valodā iluminēt tās intuitīvās uztveres paliekas, kuras daudziem no mums krājušās dzīves laikā, skatoties kas notiek apkārt. Ir cilvēki, kam padodas aprakstīt vai runāt par lietām precīzi, ir kam nē. Lielākai daļai cilvēces imo tas nepadodas diez ko labi. Ikdienā komunicējot ar dažādiem cilvēkiem, bieži rodas sajūta, ka, jā, viņi ir uztvēruši kaut ko, bet tik tizli par to skaidrojās, ka beigās nekādas skaidrības nav. Lūk, Pītersons ir šī spektra absolūtajā skaidrības pusē. Tiešām nav laikam bijis labāks cilvēka un sabiedriskās dinamikas kondīcijas komentētājs pēdējos laikos. Mūsdienu Dostojevskis až. Tikai romānus neraksta, bet bliež jūtūbā. Kāda razņica.