Atsaukšanās uz Dievu kā autoritāti morāles jautājumos vispār ir velnišķīgi (tieši tā, paša Sātana darbs) efektīva afēra. The ultimate con.

Ja cilvēks izsaka morālas dabas vērtējumu par citu cilvēku vai kādu parādību, sakot ''es tā domāju, tas ir mans viedoklis, mana sirdsapziņa tā saka priekšā'', tad šī cilvēka pozīcija ir ļoti neaizsargāta. Viens cilvēks ir tikai viens mazs smilšu graudiņš pludmalē un var tikt izaicināts no jebkura cita smilšu graudiņa puses. Taču ar šādu godīgu pozīciju šis cilvēks uzņemas atbildību par saviem vārdiem un darbiem. Viņš ir visu lietu mērs jeb, kā Kants prātoja, ir padarījis savu morālo maksimu absolūtu. Pat Nīče par to pašu neganti špļaudījās.

Otrs ir cilvēks, kas piemēro varenu viltību. Viņš saka: ''tā domā Dievs, tā rakstīts Bībelē, tā teica [insert random pravietis]''. Vai nav jauki? Cilvēks pilnībā noņem jebkādu atbildību no sevis un uzbur priekš sevis bezgalīgas indulgences burbuli. Redz, tas nav viņa viedoklis, bet gan Dieva. Viņam nav jāuztraucās par savas rīcības sekām, jo viņš taču klausa ''Dieva gribai'', tāpēc, lai ko viņš darītu 'attiecīgās morālās doktrīnas ietvaros, viss ir pareizi. Un Dievs, kā zināms, ir visa radītājs un tam nevar nebūt taisnības, līdz ar to jebkādi centieni oponēt šim cilvēkam beidzas ar sakāvi. Jo oponēt šim cilvēkam nav iespējams, viņš tikai pauž objektīvo patiesību, kuru pauž vienība, kas radījusi arī mani. ZING!

Protams, var pateikt, ka Dieva nav, bet vai tad tas līdz? Vienmēr atdursimies pret viedokli, kas ir aprakstītajā veidā mākslīgi ''objektivizēts'', tāpēc oponēšana kļūst bezjēdzīga. Tas būtu tas pats kas dancot pret arhitektūru. Žēl, ka man pazīstamie kristieši, kas nebūt it kā nav dumji cilvēki, tomēr šo loģisko absurdu nevēlas saskatīt un nereti aizmirst, ka morāla nostāja ir tikai instruments pozitīva mērķa sasniegšanai, nevis pašmērķis. Līdzīgi kā dažkārt tiek aizmirst par valsti, kas mno instrumenta cilvēka rokās kļūst par saimnieku, padarot cilvēku par instrumentu valsts rokās.

Tu esi tas, kas rada patiesību. Dievs ir tikai projekcija, kura atspoguļo tavu viedokli, kuru tu par savu nevēlies atzīt. Jo bail no atbildības. Ak jā, tad taču iestāsies morālais relatīvisms. Un? Jēzus bloody Kristus bija teh ultimate morālais relatīvists. Visa viņs mācība uz to balstījās. A ko jūs? Visu pagriežat kājām gaisā.

Diemžēl mūsdienu pasaule ir pasaule, kurā abstrakcijas kļuvušas par īsto realitāti, bet dzīve ''kāda tā ir'' palikusi par mītisku atavismu. Dabiskums, godīgums un tiešums arvien vairāk attālinās no mūsu dabas un absurda simulakrs, par kuru kļuvusi cilvēce ar savu kultūru, kļūst arvien bezjēdzīgāks.