Bībeliskā ideja par to, ka Dievs radījis cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības ir trakoti pārprasta, iedomājoties Dievu par antropomorfu būtni. Ar to, kā jau gaidāms, visvairāk grēko paši kristieši, kuri piedēvē Dievam mīlestību, taisnīgumu, dusmas un citas niecīgas īpašības, tādā veidā padarot savu pielūgsmes objektu par kaut ko sev līdzīgu un niecīgu.
Reliģijas, kas godā Dievu, atzīstot to par neizdibināmu un bezgalīgu, tajā pašā laika jau nākamajā brīdī to pārvērš par savas cilvēciskās būtības neveikli uzšņāptu pašportretu. Uzjautrinoši.
Sorī džeki, Dievs jūs nemīl. Tas nav taisnīgs un nevienu nenīst. Tas neko nevēlas un nekā nepiedāvā. Tam nav dvēseles nedz līdzjūtības. Tas satur visu iepriekšminēto un vēl bezgalīgu skaitu citu mums nezināmu īpašību vienlaikus, tāpēc nesatur nevienu no tām nevienā brīdi, bet ļauj ar tām eksperimentēt mums. Mēs varam mīlēt, būt taisnīgi un nīst viens otru. Tikai un vienīgi mēs izvēlamies – dzīvot paradīzē vai ellē. Mēs paši esam apsūdzētie, soģi un bendes.