gnidrologs ([info]gnidrologs) rakstīja,
@ 2006-04-27 16:58:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Doors - LA Woman
Entry tags:putting the ''rock'' back in the rock

Putting the ''rock'' back in the rock
Ar mūziku pēdējās dekādes laikā notiek kas līdzīgs pašreizējajam furoram ap Oblivionu – tiek izlaists produkts, kas pēc visiem iespējamajiem parametriem ir vājāks par 10 un vairāk gadus veciem šāda paša tipa izstrādājumiem, taču dižena mārketinga un cilvēku vispārējās neinformētības, kas kombinējas ar aprobežotību un stūrgalvību (šeit daudz vienkāršāk būtu lietot jauko angļu jēdzienu ''ignorance'') iespaidā, tas tiek uzstādīts uz nepelnīta pjedestāla.
Atbilstoša tendence populārajā mūzikā aizsākās 90o gadu vidū, kad visai viduvēji vokāli instrumentālie ansambļi tipa Oasis, Blur, Supergrass u.c. vienā rāvienā kļuva arī nopelniem bagāti, pēkšņi nokļūstot dažnedažādos visu laiku labāko sarakstos, pat nostumjot malā Bītlus, Cepelīnus u.c. megalielumus. Tad nāca Radiohead, Coldplay, Starsailor u.tml., kas ar savu neizsakāmo progresivitāti un ģenialitāti draudēja no mūsu atmiņām pilnībā izspiest jebkādas atmiņas par ‘’neaktuālajiem’’ un ‘’novecojušajiem’’ Jehro Tull, ELP, Genesis, tiem pašiem Bītliem. Jā, iespējams 80/90ajos pārciestā roka impotence atstāja savu iespaidu uz izsalkušajiem melomāniem vai vēl drīzāk, nomērdēja tos pilnībā, atstādama pilnīgi jaunu paaudzi, kam roks jāizgudro no jauna, sākot no tās pašas vietas, kurā ap 1960ajiem atradās Yardbirds, Beatles, Animals, Who. Cikls noslēdzies.
Tagad mums ir White Stripes, kas, lai gan pamatīgi pārslavēti, jo ar savu primitīvo dangāšanu un vienkāršajām dziesmiņām nav paši konkurētspējīgākie mākslinieki kopējā roka vēstures kontekstā, taču ar savu godīgo entuziasmu un tieksmi muzicēt tā kā sirds kāro lielā mērā veicināja to, kas sākoties 21.gs. sāk parādīties ar vien vairāk un vairāk interesantu, pat inovatīvu muzikālo projektu. Beidzot, pēc elektroniski pancīgi hiphopisko 80/90o ‘’zasuhas’’ pat var atsākt klausīties moderno mūziku, nevis tik nodoties melanholiskām nostaļģijas tūrēm noputējušu plašu un vecā patafona kompānijā.
Roks ir miris, lai dzīvo roks!

Lai apstiprinātu savu novērojumu ar piemēriem, padevīgais kalps padalīsies ar priekiem par šādiem tādiem, relatīvi svaigiem ierakstiem.

Baizevej, kopš šodienas sākšu likt ilustrācijas (apdeitoju arī iepriekšējos ierakstus). Tas tā, teksta uzirdināšanai, kas veicina vieglāku informācijas sagremošanu (zinu pēc sevis). Uz voisoveru gan neceriet. ‘’It’s streamlining, not dumbing down.’’(c) kāds TES4 fanpuika.

16 Horsepower un Woven Hand



Abu projektu zirgspēks un visas mūzikas autors, Deivids Jūdžins Edvards savā nedaudz histēriskajā aizlaustajā balsī dzied par eksistenciālām tēmām, grēkošanu, attiecībām ar dievu ļoti savdabīga akompanementa pavadījumā. Gotisks country folks laikam būtu vistuvākais aptuvenais rāmītis 16 Horsepowers elktrizējošajai mūzikai, kuras skanējuma īpatnību īpaši raksturo aktīva bandžo un kontrabasa, arī vijoles – klasisks amerikāņu folk brigāžu inzstrumentu komplekts – izmantošana. Vecās amīšu folkmūzikas ietekme ir vispamanāmākā. Woven Hand projekts izveidojās vēl Zirgspēku pastāvēšanas laikā un tā vienīgais dalībnieks ir pats Jūdžins, taču kopējās noskaņas nemainās, ja nu vienīgi nedaudz ambientāks.
Nevaru izcelt konkrētus albumus, tie visi ir diezgan labi un vienmērīgas kvalitātes, katrā esot pa 2-3 īpaši labiem gabaliem. Lūk tā.

Mat Sweet

Boduf Songs


Ļoti savāda mūzika, kas nepakļaujas nekādiem ierāmēšanas mēģinājumiem. Mats Svīts, jeb Boduf Songs, ko viņš izmanto arī kā sava projekta nosaukumu šajā savā vienīgajā, mājas apstākļos radītajā ierakstā radījis minimālistisku akustisku mūziku, pašam dziedot pieklusinātā, čukstoši sēcošā balsī. ''Grains'' man liekas īpaši jauks gabaliņš.

Wolfmother

Wolfmother



‘’You could say if The Bee Gees went out to the desert with Black Flag, took acid and jammed for a week they’d come back sounding like Wolfmother’’, tā uz jautājumu raksturot savu mūziku, atbild šī austrāliešu smagroka trio ģitārists/vokālists Endrjū Stokdeils. Un nav tālu no patiesības. Skanējums ir visai pasmags, taču kompozīcijas tajā pašā laikā satur diezgan nesliktu melodisko elementu. Vieni no ļoti retajiem jaunajiem smagajiem roķeriem, kas vairāk ietekmējušies no klasiskā hārdroka, nepapildinot visvisādā metāla purvu, bet spēlē samērā radošu roku atzīstamā tehniskā izpildījumā. Šis elbums ir viņu pirmais un iznācis tikko kā.

Primus



Nav gluži jauniņie, sāka aktīvu koncertēšanu jau 80o gadu otrajā pusē, taču kaut kā biju palaidis garām šo visai neordināro bandu. Interesantākais ir tas, ka pretēji tradicionālajam, grupas līderis ir basists, kas izpaužas ne vien sacerēšanas jomā, bet arī galvenā frontmeņa lomā uz skatuves. Lesa Kleipola virtuozā ‘’pliķēšanas’’ stila elektriskā basa dīdīšana, kas ietekmējies no funk basa leģendām Stenlija Klarka un Lerija Grema (Sly And The Family Stone) principā ir viena no galvenajām Prīmusa atrakcijām, taču arī mūzikas radošais aspekts nav peļams. Tas variējas starp gandrīz metāliskiem tempiem vienu brīdi un eksperimentāli progresīvām, arī dažām labām melodiskām kompozīcijām citu brīdi. Arī sākotnējā sastāva ģitārists, Lerijs Lalonde, demonstrē ļoti atzīstamu profesionālo sniegumu, kas neaprobežojas ar lielāko daļu metālistu ‘’jo skaļāk un ātrāk, jo labāk’’ spēles manieri. Tas vairāk tēmē uz metru, T. Iommi (Black Sabbath) vai L.Vesta (Mountain), dabiski atraisītajiem solo un improvizēšanas stilu. Kleipola vokalizēšanās gan nav gluži saucama par dziedāšanu, taču viņa rotaļīgā rečitatīvās dungāšanas maniere pilnībā piestāv Primus kopējai stilistikai.
Nē, vispār viņš arī šur tur dzied un pat ne slikti, kā piemēram manā iecienītākajā Primus gabalā ‘’ Southbound Pachyderm’’, kas gan viņiem nav tas raksturīgākais.
Tā kā man uznāca slinkums, iemetīšu citātu no allmusic.com, kas Primus raksturo krietni trāpīgāk, kā es jebkad spētu.
‘’ They are miles away from being another punk-funk combo like the Red Hot Chili Peppers; Claypool may slap and pop his bass, but there is little funk in the rhythm he and Alexander lay down. Instead, they're a post-punk Rush spiked with the sensibility and humor of Frank Zappa. Primus' songs are secondary to showcasing their instrumental prowess. Their music is willfully weird and experimental, yet it's not alienating; the band was able to turn their goofy weirdness into pop stardom.’’


Šodienai pietiks manas niekkalbības, dārgie nelgas. ;P



(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]gamemaster
2006-04-27 22:11 (saite)
Vilku māte patiesi laba.

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?