Nu vot kāpēc Ludis Bēcis skan tik ļoti citādāk? Tur it kā pie vainas viņa orķestrācija, bet nu dien, es nezinu nevienu citu kompozieri, kura orķestrālie darbi skanētu nu vot tieši tā. Varbūt neviens cits komponists pēc Bēča nav centies atdarināt vai plaģiēt aiz pietātes, vai arī tik tiešām neprot radīt šo maģisko, dzīvi apliecinošo diženumu, kas caurvij Bēča megadarbus. Jā, zinu, Vāgners tur arī centās būt episks, bet viņam tas ar baigo piepūlu, kā gemoroja spiešana iz sevis pēc Soloņīcina spārnotā citāta iekš labas filmas. A vot Bēčam tas viss sanāk tik vienkārši, nepiespiesti un organiski kā Maiklam Džordonam basis vai Lionelam Messi fūzis. S ļogkosķju ņeobiknovennoi.