Acīmredzot starp mums pastāv mazā šaurā sarkanā līnija, kas Tev ļauj piekrist manu dzimuma māsu upurēšanai tava morālā egalitārisma un taisnīguma vārdā, bet man nē. Varbūt evolucionārais "female" instinkts vai kas tamlīdzīgs, bet, ja man jāsaskaras ar situāciju, kur palīdzēšana reāliem labajiem vīriešiem nozīmē vienlaikus risku, ka daļa manu dzimuma māsu tiks izvarotas vai nosistas, es izvēlēšos nepalīdzēt nevienam un saglabāt savu māju drošībā. Es saprotu, ka viena daļa vīriešu ir relatīvi mierīga un neko vardarbīgu nekad mūžā nepasāks, bet paskaidro man lūdzu aiz kāda pārbīļa vai neparastas labestības man būtu jāsaka jāvārds daļas no mana dzimuma upuŗēšanai ģimenes vardarbībā, gangreipos un citos sīkākos noziegumos, kas vienmēr bijusi realitāte sabiedrībās, kurās ir vīrieši, tikai tāpēc, lai justos morāli apgaismota un toleranta. Piedod par manu cinisko pragmatismu, bet netaisos justies atbildīga ne par vienas "savējās" dzīvību tikai tāpēc, lai mani neviens nesauktu par "vīriešu nīdēju" un "seksisti".

:*