Ja konceptuāli pieņem, ka visi cilvēki ir viens un tas pas cilvēks, tad vienkāršojas un zaudē savu mistiski ezotēro jēgu sensenā, mitoloģiju izlolotā doma par grēkiem, kurus nāksies izpirkt, saņemot atbilstošu (vai pārmērīgu) sodu.
Nodarot pāri kādam citam cilvēkam vai ''tiesību subjektam'', kas pāri darījumu spēj apzināties un ciest mēs nodaram pāri sevis paša Es, kas tajā brīdī atrodas cietušajā. Līdz ar to idejas par debesīm un elli, kas tādā vai citādā formā parādās daudzās reliģijās pieņem ļoti bezkaislīgu formu. Sauss, ne ar kādu morālu jēgu neapgrūtināts mehānisms, kas strādā kā pulkstens nekļūdīgi un bez mitas.

Pieņemt šādu mehānismu nebūt nav problemātiski no racionālā viedokļa, jo mēs taču katrs esam ''es'', tikai cits.