Lietot ''vanagu'' kā nievājošu, daudz ko ietverošu sugas vārdu ir iegājies. Pirmo reizi to pamanīju tieši cibā. Nez kas tam oridžins.
Bet gribēju par citu. Man patiesi žēl, ka vairs nevar nopirkt to autentisko divlitrīgo plastmsasas pudeli ar rieviņām, kurā ir tas baisais, tumšais 7iņgrādu nezvērs. Pēc garšas pat nebija sliktāks par dažu labu mūsdienu širpotreba ''premium'' šļuru, ko pasniedz standarta krogos. Bija pat sava rozīnīte, kasd palikusi prātā. Līdzīgas nostaļģiskas emocijas par tādiem brūža darbiem kā ''Sātans'' un ''Diesel''. Piemēram pēdējo dzerot, nekad nelikās, ka patērē amonjaku, kas atšķaidīts ar nelielu devu dzintara balzāma un lielu devu krāna ūdens. Bija tāda viegli pūkaina lāgera garša. Nekas īpaš, bet nu toč ne vanaga līgā. Oi bet kā spēra.
Pavisam cita lieta ar Aldara Eiro. Tikai nesakiet, ka aizmirsuši. Sākās ar tīri jauku dzeltenu semjorku, bet aizgāja līdz kaut kādiem trīsszvaigžnu/pieczvaigžņu 8-10-12 grādīgiem brīnumiem. Un kopš tiem laikiem arī nav vairs bijuši forši bomerāta gumijnieki. Pašreizējie surogāti kā Garais utml. nestāv līdzi varenajam, leģendām aptīstītajam vanagam.
Veicinājuma balva Bocmanim un Beer bīrim, kas bija dvuļiku prototips no 90o sākuma.
Vispār jāapsver iespēja uzrakstīt monogrāfiju par dvuļiku aizsākumiem un attīstību Latvijas teritorijā.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: