Laikam nāksies tuvākajā laikā notripot, lai izvēdinātu no paura visas tās kakas, kas provocē pēdējā laika borhesiāniskos sapņus. Vispār jau sen laiks. Neesmu tā nopietni ēdis ''dieva miesu'' kopš pagājušās vasaras a tagad jau rudens na nasu.

No zajibisīgākajām pēdējā laika variācijām par tēmu bija sapnis, kurā es runājos ar savu veco un stāstu viņam, ka šī realitāte (tas sapnis) ir tikai sapnis attiecībā pret citu realitāti - sapnis, kuru es biju nosapņojis, atrodoties šajā sapnī.
Līdz ar to gala organizācija šeit kļūst pagalam vērienīga un absurda. Es atrodos realitātē A. Sapņoju realitāti B, kurā esmu nosapņojis realitāti C, kas savukārt izrādās ir īstāka realitāte attiecībā pret B. To visu redzu un kontemplēju realitātē A, kas it kā būtu īstāka pret B un C, kas ir tikai viena otrai rādošās vīzijas - abas vienlīdz neīstas.
Vai ir kāds kaut mīļu maķenīti pamatots apliecinājums, tam ka realitāte A nav sapnis, kuru redzu es pats, atrodoties realitātē Z?
(ne jau nu tā, ka man tas būtu pozarez vajadzīgs)

Otrs variants ir samērā fizioloģisks. Esmu te ar vīrusu apslimis un parasti naktī/uz rīta pusi uznāk pamatīgs klepus. Vienā šādā epizodē es nebiju īsti ne nomodā ne sapnī. Vai arī pakāpeniski transcendējos no sapņa atpakaļ pie sevis. Visa nemitīgā klepošana, raustīšanās konvulsijās un laiku pa laikam uznākošs pamiers līdz nākamajam kāsim dzīvoja savu dzīvi neatkarīgi no manis. Tas bija kā pulsējošs primordiālais mākonis vai visums visā pilnībā. Tur bija karš un miers. Nemitīga kustība ar īslaicīgiem nomidža brīžiem. Mans ego bija pilnībā pazudis klepū. Tas bija klepus.
Tikai uz rīta pusi es maz pamazām sāku apjēgt kas notiek, taču pamošanās nebija pēkšņa un spēja, kā tas ir parasti. Ļoti pakāpeniski atgriezos paradigmā, kur gripas izraisīts bronhiālais klepus gluži nav eksistences alfa un omega.