Jau n-to reizi mēģinot vilkt kopā galus par iespaidiem, kas gūti no līdz šim brīdim nodzīvotās dzīves un satikšanās ar bezgalību, gala secinājums, kā vienmēr ir tāds, ka šie gali nekad tā arī netiks pilnībā savilkti kopā.
Šī brīža variāciju man uzjundīja vienu labu brīdi jau piemirstais bērnības sapnis, kuru savā laikā ‘’baudīju’’ ar neapskaužamu regularitāti.
Tā esence slēpjas tā absolūtā neizskaidrojamībā, kas ir miljardus gaismas gadu no visšizofrēniskākā sirreālisma vai ģeķīgākā absurda. Tas nesaturēja nekādus tēlus, kuriem būtu kaut mazākā, kaut vai arhetipiska atblāzma no mūsu realitātes. Skaidrs bija tikai fakts, ka tēlus tas saturēja. Tēlus, kuri varēja būt vārdi, skaņas, attēli, domas vai jebkas cits. Tiem piemita absolūti necilvēcīga nekonkrētība. Vienīgais, kas bija skaidrs, tā bija kaut kā apziņa. Pat ne ego, drīzāk apjausma, ka kaut kas eksistē un pastāv zināma ellišķīga kustībā tajā visā. Nebija skaidrs, vai apjausma tajā piedalās vai tikai novēro, jo nebija skaidrs, ko nozīmē piedalīties vai novērot. Nebija skaidrs ko nozīmē apjausma.
Viss, kas bija, tas bija necilvēcīgu šausmu piesātināta atmosfēras, kas pilnība sažņaudza. Bailes un mokas, kādas nekad nebiju izjutis ne pirms ne pēc šiem sapņiem. Tagad saprotu, ka to izraisīja pilnīgi relatīvā vide, kurai trūka jebkādas kontūras un nosakāmas aprises. Tajā bija tikai viena definējama sajūta – tas nekad nebeigsies.