Man arī līdzīgas pārdomas par savām izvēlēm mācību un darba ziņā nesen bija. Es tieši domāju, vai tas, ka aizgāju uz vēsturniekiem 1998. gadā, kur mācījos budžetā bija vai nebija autosabotāža. No vienas puses tā bija lieliska intelektuāla ballīte, bet ar to pašu es sevi noliku uz takas, kas ved pa zemi un vidēji apmaksātiem amatiem kultūras iestādēs. Darbs man nekad nav lauzis kaulus, bet man vienmēr ir nācies paļauties uz haltūrām, paralēli muzejam es piestrādāju par apkopēju vai auklīti, vēlāk tulkojumi. Tagad esmu punktā, kur paralēli pamatdarbam haltūrās piepelnu klāt vēl kādus 50-60 %. Bet tas nozīmē 10-12 h darbadienas un bieži rukāšanu pa nedēļās nogalēm. Esmu nogurusi, bet reāli redzu, ka vēl priekšā 10 gadi šitā, kamēr būs bērni cauri skolām un augstskolām dabūti. Izlaist haltūras no zobiem neļauj arī tas, ka tā līdz galam neesmu sadziedējusi darba zaudēšanas traumu, kāda mani piemeklēja pirms 2,5 gadiem. Šībrīža darbā arī redzu, ka uz vietām, kur alga ir 20% virs minimālās, piesakās cilvēki ar doktora grādiem. Es pat nezinu vai man būtu pieticis smadzeņu jaudas vai sociālā kapitāla, lai tēmētu uz kaut ko vairāk, bet tas nemaina faktu, ka es pat nemēģināju. Stājos tikai vienā vietā, kur bija izredzes uz budžeta vietu. Tur arī ar dažādām sekmēm mācījos. Man patika studentu bohēma un dzīvoju ar pārliecību, ka gan jau viss tā pat būs labi.