lai arī es nedaudz piekrītu, tomēr nepiekrītu, hehe. man ir liela pieredze ar palīdzēšanu dāmām. sākot no tādām nerdy chicks, kurām bail no visa, beidzot ar šķietami normālām, taču iekšēji sadragātām. runa ir par emocionālu palīdzēšanu - par regulārām tikšanām, komunicēšanu - dziļu un atklātu -, un tādā garā. piemēri - vienai 35 gadus vecai dāmai palīdzēju saprast, kāpēc viņu pameta vīrs un kā dīlot ar to. citai 20 gadus jaunai meitenei ilgā laika posmā palīdzēju iemācīties dīlot ar "unikālo sevi", nemīzt no sevis un tā tālāk. vot, viņa gan mani piepisa - līdz ko parādījās 1. bojfrends, tā viņa pazuda, aizbildinoties ar huiņu. lai gan mēs bijām ļoti tuvi draugi un izcili mīlnieki. bet, nu, jāatzīst, es mazliet par viņu priecājos, jo bez manis viņai nebūtu bijis šis draugs, un bez tām mūsu pieredzēm nebūtu spēja viņu, khm, noturēt.

bet tas ir tikai attiecībā pret sievietēm. vīriešiem īpaši neesmu palīdzējis, bet domāju, ka aptuveni rezultāts varētu būt tāds pats, ja ne ļoti līdzīgs. lai gan vīriešiem var IT KĀ lielākā mērā uzticēties, tomēr līdzīgās situācijās, domāju, viņi rīkotos gluži tāpat, kā sievietes. kāpēc? tāpēc, ka cilvēki. un daba.