Kādā siestainā (nē, ne sviestainā, lai gan arī) pēcpusdienā man bija sapnis, kuru atcerējos tikai naktī. Atrados kādā telpā, kas atgādināja viduslaiku baznīcas vai cietokšņa interjeru. Es un vēl kādi cilvēki bija līdzās un kaut ko darīja, varbūt lūdzās varbūt vienkārši bija. Tur pat bija kāds musulmanis micītē un brūnganā robā. Viņš nu gan noteikti lūdzās, jo blakus atradās rituālam piemēroti priekšmeti – grāmatiņa un vēl kas. Musulmanim ceļoties kājās, es nejauši aizskāru kādu no viņa daļām, varbūt robu, varbūt grāmatiņu. Tas svētās dusmās uzsāka mani gānīt par Viņa Kunga Allaha nozaimošanu ar savām netīrajām neticīgā rokām. Tas mani pamatīgi uzvilka un es metos prettriecienā, uzbrūkot musulmanim par to, ka tas ar savām pretīgajām dusmām nozaimo manu Dievu To Kungu. Es bļāvu par to, ka Mans Kungs necieš bezjēdzīgu agresivitāti un naida izpausmes un jau grasījos viņam mesties virsū vai pateikt ko vēl asāku. Biju kļuvis ne pa jokam iesvilis, bet tad pamanīju, ka musulmanis uz mani skatās ar šokētām un iebaidītām acīm, it kā sakot, mol, ‘’klau vecīt, būs labi, es jau eju ja..’’. Un musulmanis kāpās atpakaļ, kamēr pavisam izmetās pa durvīm.
Tādā vīzē es biju pieveicis muhamedāni un godājis savu Neagresivitātes Dievu.