Savos mid20-30 gados ticēju, ka instinktīvā norobožošanās no sabiedrības un kontrariānisms, kas manī bija no bērnībās jeb laikiem, kopš sevis atceros, ir negatīvs "character trait", asociāli vai antisociāli treiti, no kuriem būtu labi tikt vaļā. Īpatnības, kas cilvēkiem rodas randomā, atkarībā no gēniem, audzināšanas utt. Jo vecāks kļūstu un vairāk zinu, liekas tā ir vienmēr bijusi aizsardzības barjera un trauksmes signāli pret absolūti ļauno pasauli, kurā atrodamies. Kad skatos uz dažu savu tuvo likteni un sabiedrību kopumā, liekas tā ir bijusi neredzama palīdzība. Kaut sabojājusi iespējas kļūt par baigo nazi šajā laicīgajā pasaulē, saglabājusi personības integritāti, neraugoties uz ciešanām, kas bija fonā. Ciešanas palīdzēja izaudzināt un nostiprināt savu pašcieņu un awareness.