Interesanti, ka džezā, atšķirībā no roka, ļoti daudzi bandlīderi ir bundzinieki. Viens no tādiem ir Steve Gadd, uz kura esmu uzsēdies pēdējās nedēļās. No vienas puses skaidrs, ka viņš nosaka kopējo savu bandu toni un stiliņu, jo tie ir savdabīgi, tajā pašā laikā spēlējot ļoti neuzmācīgi un mierīgi, pamatā ļaujot izpausties citiem. Tāds čilautīgs grūvs piemīt visam, kur viņš piedalās, bet albumi nebūt nav vienveidīgi. Domāju, ka varētu patikt arī tiem, kas džezu pamatā neklausās vai ar to iepazinušies tikai pavirši, ar agrīnajiem bopiem utml. Jāsaka, ka modernais džezs man vispār piedur vairāk. Eklektiskāks un fjūženīgāks. Varbūt to pamatīgi izklausoties, sākšu vairāk saprast arī veco klasiku. Katrā ziņā interesanti atklāt sev pilnīgi jaunu mūzikas lauku, par kuru lielāko daļu dzīves vīpsnāju, bet tagad gribas tik tajā vien plunčāties. Mūžu dzīvo, mūžu grūvo.

jā